Reiz bērnībā, būdams pie vecmāmiņas, es dzirdēju šo apbrīnojamo stāstu, kas notika ar viņas māsu un viņa grib, lai to zinātu
Es joprojām nevaru aizmirst šo stāstu, saka man vecmāmiņa. Šo cilvēku vairs nav uz zemes, bet noslēpumainība un sajūtas vienlaikus joprojām mani tirda, kad atceros šo stāstu. Tajos tālajos 80. gados, garajos ziemas vakaros, kad agri iestājās tumšs, mana vecmāmiņa apsēdās, lai uz stīpas izšūtu brīnišķīgas segas, bet es apsēdos viņai blakus, malkoju tēju, izplešot ausis. Reizēm pie mums sēdēja kaimiņš un sākās klusas sarunas par dažādām lietām. Un tad kādu dienu, runājot par jokainiem cilvēkiem uz zemes, un šajā stāstā nemaz ne par necilvēkiem, vecmāmiņa sāka mums stāstīt:
Tas notika 50. gadu sākumā. Tas bija grūts laiks. No maziem līdz veciem visi meklēja darbu, un manas vecmāmiņas māsa Anna atrada darbu tālu no mājām – par auklīti pavisam citā pilsētas malā. Tajā laikā viņa bija tikai meitene, 12-15 gadus veca. Vairākas dienas strādājusi pie saviem saimniekiem, Anna nolēma atgriezties mājās, taču tieša ceļa uz mājām viņas ciematā nebija.
Visi gāja pa dzelzceļu un tikai pareizajā virzienā griezās savā ciemā. Anna ilgi gāja pa šauro dzelzceļa sliežu ceļu, tāpēc viņa nepamanīja savu izeju, un turklāt ātri kļuva tumšs. Anna sāka atgriezties un domāja, kā atrast nakšņošanas vietu, bet nepalikt mežā, jo naktis pat vasarā ir ļoti vēsas. Un tad viņa ieraudzīja gaismu tumšā meža vidū, pagriezās un ātri skrēja tai pretī.
Viņa pienāca un ieraudzīja cietu māju kāda ciema malā, kur citu māju logos vairs nedega gaismas, un tās neizskatījās tik bagātas un pārtikušas kā šī. Anna pieklauvēja pie vārtiem, kas uzreiz atvērās, un glītā saimniece aicināja viņu ienākt mājā. Anna pastāstīja, ka ir apmaldījusies, un lūdza palikt pa nakti, kam īpašnieki piekrita. Turklāt viņi mūs nosēdināja pie galda, kas klāta ar dažādiem gardumiem. Anna sasildījās, paskatījās apkārt, un jaukā, rudā saimniece un saimnieks pasniedza viņai dzērienu un lika uz šķīvja karstu gaļas zupu.
Un uz galda ēdienam nav vietas: marinētas sēnes, balti vārīti kartupeļi, vārīta vista, sviests katlā, speķis uz šķīvja un tas viss uz mežģīņu balta galdauta un, un apkārt cirsts ozolkoka mēbeles, biezi sarkani samta aizkari, nu, Anna nodomāja, cik jaukā mājā es iekļuvu, viņa izdarīja pareizo izvēli. Sāka plūst skaista mūzika, un Anna tikai grasījās sākt ēst, bet ēdiena smarža lika viņai griezties galvai un dakša izkrita no rokām. Anna noliecās zem galda, lai paceltu dakšu un … viņa nespēja noticēt savām acīm; saimnieku kurpes bija nodilušas un knapi turējās kopā, tas nemaz neatbilda tam ko viņā redzēja apkārt. Viņa bija pārsteigta, bet saņēmās un sāka domāt, kā tikt no šejienes ārā.
Lasi vēl: Eksperts skaidro kad būtu pienācis pareizais laiks pāriet uz vasaras riepām
Kad saimniece jautāja, kāpēc viņa neēd, meitene domāja atbildēt tā, it kā no izsalkuma būtu pavisam aizmirsusi, ka staigājusi kopā ar savu mazo māsu un ka viņa netālu gaida Annu, kura meklē kur nakšņot, un tad lūdza, lai viņu atved uz šejieni. Protams, saimnieki bija ļoti priecīgi un lika viņai ātri atrast māsu. Anna izgāja pa vārtiem un aizbēga, nogurusi tika pie pēdējās nobriedušās būdas, kur kāds vecs vīrs uz lieveņa smēķēja ar roku tītu cigareti.
-Kur tu skriesi pa nakti, nav nemaz bail?
-Ak, vectēv pastāsti par to skaisto māju, kas tur dzīvo?
-Tu esi jocīga vai? Neviens tur nav dzīvojis divdesmit gadus! Anna nakšņoja vectēva sagrautajā būdā, un no rīta viņa atrada ceļu uz mājām. Protams, mājās viņa visu stāstīja māsām un vecākiem, bet viņi lūdza šo stāstu aizmirst. Vai ir iespējams kaut ko tādu aizmirst? Tas nebija sapnis, to viņa saprot, bet kā tas viss varēja būt tik reāls?! Viņa atceras katru mēbeli, katru aizkaru…
